Naktsklubi

Nakts dzīvē pilsēta pārvēršas. Ielu apgaismojums pieļauj saskatīt tikai tik daudz, lai varētu ērti pārvietoties, bet dažas izkārtnes iedegas daudz spilgtāk kā dienā. Tās ir naktsklubu un diskotēku zīmes.

Kā radušies naktsklubi? Vikipēdija stāsta, ka Amerikā pagājušā gadsimta sākumā darbaļaudis pulcējušies vietās, kur spēlēta klavieru mūziku. Nereti mūzika atskaņota arī no mūzikas automāta, un šādas deju zāles ir pirmais naktskluba prototips amerikāņu sabiedrībā. Dažās pilsētās bija sastopamas arī deju skolas un instruktori, kuros tika mācīti deju soļi.Taču neilgi pēc tam Amerika izjutusi nakts dzīves aizliegumu, kura laikā naktsklubi nogājuši pagrīdē, kļūstot par nelegālu izklaidi. Tiesa, ap Lielās depresijas laiku dzīve naktsklubos atkal atjaunojusies, jo cilvēki alkuši atbrīvoties no vienmuļās izdzīvošanas cīņas. Klubos uzsāka spēlēt bigbendi. Džezs, svings un bibops ātri kļuva par iemīļotiem mūzikas stiliem, kuru pavadībā deju prieku baudījuši visu vecumu amerikāņi.

Vācijā nacistu valdīšanas laikā šī mūzika bija aizliegta. Pagrīdes deju zālēs (Parīzē sauktas arī par diskotēkām (discothèques)) mūziku spēlēja plašu atskaņotājs, ja mūzikas automāts nav bijis pieejams.

Diskotēkas saknes līdz pat šodienai piešķir nakts izklaidēm klubos maģisku noslēpumainību. Ja sākotnēji šo izklaižu vietām bija relaksējošs raksturs, tad vēlāk, īpaši Ņujorkā, diskotēkas manifestēja seksuālās brīvības uzplaukumu. Deju zāles kļuva par īstu paradīzi homoseksuāļiem un citām margināļu grupām, arī rasisma apspiestajiem. Diskotēku apmeklētājus pievilināja un kārdināja brīvība un bēgšana no publiska nosodījuma.Diemžēl brīvā atmosfēra izraisīja arī tādu nevēlamu parādību, kā narkotiku un alkohola lietošanas izplatību.

20. gs. beigās un šī gadsimta sākumā diskotēkās visā pasaulē sāka atskaņot disko ietekmētu hausmūziku, tehno, elektronisko mūziku un hiphopu. Paši slavenākie naktsklubi Eiropā radās Berlīnē (Bunker un Tresor), Frankfurtē (Omen un Cocoon) un Hamburgā (TunnelClub). No Čikāgas naktsklubiem minams Warehouse, bet Mančestrā, Anglijā – TheHacienda.

Pārsvarā par ieeju naktsklubos ir jāmaksā. Ja nauda netiek iekasēta pie ieejas, visbiežāk apmeklētāji saņem īpašas kartes, kurās tiek uzskaitītas summas, kas iztērētas par dzērieniem, kā arī ieejas maksa. Pametot iestādījumu, apmeklētājam saskaņā ar kartē uzrādītajiem datiem jāapmaksā savi pirkumi. Šī sistēma ļauj brīvāk un ātrāk strādāt bārmeņiem, kuriem nav jādarbojas ar skaidru naudu. Arī apmeklētāji, kluba atmosfēras un iespēju pārņemti, drošāk jutīsies, ja nauda jāsamaksā tikai vienreiz.

Interesanti, ka atšķirībā no citām valstīm, kur dāmām ieejas maksa naktsklubos nereti tiek pazemināta, Anglijā saskaņā ar Vienlīdzības aktu 2010 (Equality Act 2010) šāda prakse nav pieļaujama, jo uzskatāma par sieviešu diskrimināciju. Taču ir citas priviliģēto personu kārtas, kurām paredzētas dažādas atlaides: klubu biedri var saņemt dzērienus bez maksas vai bez rindas, ieejas maksas atlaides vai bezmaksas ieejas karti, atļauju apmeklēt īpašās naktsklubu zonas. Ieeju parasti nodrošina kluba personāla klātbūtne, un tādā gadījumā draugi tiek ielaisti bez maksas.

Rīgas naktsklubi pārsvarā koncentrējušies Vecrīgā, taču atrodami arī citās pilsētas vietās. Saistībā ar lētajām aviobiļetēm un izdevīgo dzērienu cenu Rīgu iecienījuši daudzi Eiropas rietumvalstu tūristi. Diemžēl ne vienmēr viņu ekonomiskais pienesums līdzsvaro to uzvedību. Piedzērušos naktsklubu apmeklētāju traucējošā klātbūtne izbojā ballīti citiem viesiem, bet Rīgas skaisto meiteņu medniekiem var nākties sastapties ar tikpat kareivīgiem vietējiem džigitiem. Tomēr saprotot, ka nakts dzīvei mēdz gan savas tumšās, gan zvaigžņu stundas, mēs varam rast labu atelpu pēc darba nedēļas arī klubu telpās.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *